Ko satur vCard
vCard ir vienkāršs teksts, kas sastāv no marķētām rindām, sākas ar BEGIN:VCARD un beidzas ar END:VCARD. Katra rinda satur vienu īpašību, piemēram, formatēto vārdu, tālruņa numuru vai e-pasta adresi. Tieši šis teksts atrodas .vcf failā, kad kontakti tiek eksportēti no tālruņa vai e-pasta programmas.
Minimāla vCard 3.0 QR kodam izskatās šādi, viena īpašība katrā rindā: BEGIN:VCARD, VERSION:3.0, N:Lee;Jordan, FN:Jordan Lee, ORG:Maple Street Bakery, TEL:+15035550123, EMAIL:jordan@example.com, URL:https://example.com, END:VCARD. N satur strukturēto vārdu (vispirms uzvārds, atdalīts ar semikoliem), bet FN — vārdu tādā veidā, kā tam jāparādās.
- N: strukturēts vārds (uzvārds;vārds;otrais vārds;priedēklis;piedēklis)
- FN: attēlojamais vārds
- TEL: tālruņa numurs, vēlams starptautiskā formātā
- EMAIL: e-pasta adrese
- ORG: uzņēmums vai organizācija
- TITLE: amata nosaukums
- URL un ADR: tīmekļa vietne un pasta adrese
Kuru versiju izmantot
Versija 3.0 joprojām ir drošākā izvēle QR kodiem, jo to nolasa gandrīz visi tālruņi. Tā ir definēta 1998. gada RFC 2426. Versija 4.0, kas definēta 2011. gada RFC 6350, ir pašreizējais standarts un prasa UTF-8, taču daži vecāki lasītāji to apstrādā mazāk konsekventi.
Versijā 3.0 ir jābūt gan N, gan FN, bet 4.0 prasa tikai FN. Neatkarīgi no versijas rindai VERSION jābūt uzreiz aiz BEGIN:VCARD.
Izmēra un skenēšanas kompromisi
Katrs vCard pievienotais lauks palielina rakstzīmju skaitu, bet vairāk rakstzīmju nozīmē blīvāku QR kodu ar mazākiem moduļiem. Karte ar vārdu, vienu tālruņa numuru un vienu e-pastu viegli nolasās pat vizītkartes izmērā. Pievienojot pasta adresi, vairākus numurus, garu piezīmi vai iegultu fotoattēlu, kods var kļūt tik liels, ka to nākas drukāt daudz lielāku.
Fotoattēli parasti ir problēma: ar base64 kodēts attēls var sastādīt tūkstošiem rakstzīmju un reti ietilpst praktiskā kodā. Bieža alternatīva ir kodēt īsu saiti uz mitinātu .vcf failu vai kontaktu lapu, kas saglabā kodu mazu un ļauj datus vēlāk mainīt.
